Adventistu Valmieras draudze

Tuvojas Lieldienu laiks, kad kristieši piemin Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās notikumu. Pēc radīšanas, tas ir vissvarīgākais notikums visai cilvēcei. Grēkā krišanas dēļ, bez Kristus nāves un augšāmcelšanās Dievs paliktu tāls un nepazīstams. Bez šī notikuma nevienam nebūtu cerība lūkoties pāri nāvei, kapam un nebūtu arī Kristus apliecinātāji. Tomēr, pateicoties Kristus uzvarai pie krusta, šodien pasaulē iedzīvotāju trešā daļa ir kristieši.

Jēzus pats šo notikumu skaidroja ar vārdiem (Jāņa 3:16): “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību…”

Tātad: “pasaule ir Mana, un Es Esmu tās Dievs.” Tā Mārtiņš Luters summēja šo Dieva neizsakāmi skaisto vēsti. Dieva personīgā būtība ir mīlestība. No Dieva izplūstošā mīlestība ir atklāta Viņa vienpiedzimušā Dēla došanā pasaulei. Paziņojums, ka Dievs deva savu vienpiedzimušo Dēlu, norāda gan uz Jēzus dzimšanu gan arī uz Viņa krusta nāvi. Kad Jēzus mira pie krusta, tā bija pilna un dramatiska Dieva personiskās mīlestības atklāsme. Tas nebija netīrs atgadījums, tas nebija notikums kur ļaunumu jāpiedzīvo kādam citam. Pravietis Jesaja paskaidro kāpēc Jēzum bija jāmirst (Is. 53:3-5):

“Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.”

Tagad Dievu mēs pazītam kā Dievu kurš ir gan Tēvs gan Dēls. Kā tas Jāņa evaņģēlija ievadā teikts : “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības.”

Dieva mīlestība kaut arī tā bagāti piedzīvota ticīgajos, tomēr tā neaprobežojas ar kristīgo draudzi. Teksts nesaka, ka Dievs tik ļoti mīlēja draudzi, vai ka Dievs tik ļoti mīlēja uzticīgos, vai ka Dievs tik ļoti mīlēja sirds skaidros, bet lasām “jo tik ļoti Dievs pasauli mīlēja…” Ar šiem vārdiem ir pateikts, ka Dieva mīlestība izplūst tālāk par Viņa draudzi. Tas ir stāsts par Dieva dziļo un visu aptverošo mīlestību uz pasaules iemītniekiem. Dieva mīlestība ietver ikvienu cilvēku, pat arī tos kuri “mīl tumsību vairāk kā gaismu”.

Bet tie kas atsaucas šai mīlestībai, kam patīk nākt pie gaismas, kas uzlūko un paļaujas uz paaugstināto, krustā sisto Dieva Dēlu, kuri tic Jēzum un dzīvo saskaņā ar Viņa izteikto Vārdu, ir cilvēki kuri ne tikai priecājas par mūžīgās dzīvības dāvanu, bet arī tiek pārvērsti par Dieva bērniem. Un tā varam secināt, ka Kristus krusta notikums ir kā vienīgās kāpnes starp debesīm un zemi. Bet ļaunums ar to vēl nav dziedināts tā automātiski. Tāpēc ka ļaunums ir dziļi noslēpies katrā no mums. Lai notiktu dziedināšana mums sevi jāietver procesā. Tas nenozīmē ka mums jāpūlas arvien smagāk lai kļūtu par labiem. Tā varētu censties iemācīt čūsku dziedāt. Vienīgais ko mēs varētu darīt ir tas ko Jēzus ieteica Nikodēmam uzlūkot un uzticēties Jēzum, pārdomāt par Dieva glābjošo mīlestību un paļauties uz Viņu.

Dieva bērns ik dienas atzīs savus pārkāpumus un lūgs piedošanu Dievam par tiem, jo Dievs ir devis nepārprotamu apsolījumu (1.Jāņa 1:9): “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” Jo tuvāk iepazīsim Dievu jo spilgtāk pamanīsim mūsu grēcīgumu un vairāk iepazīsim Dieva žēlastības bagātību – piedzīvosim piedošanas mieru. Un tā šis process turpināsies līdz Kristus nāks otrreiz uz šo zemi.

Un tad pavērsies vēl negaidītāka aina. Tas notiks tad kad Jēzus nāks otrreiz uz šo zemi(1 Jņ 3:2): “Mīļotie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Zinām, ka tad, kad tas atklāsies, mēs būsim līdzīgi viņam, mēs redzēsim viņu tādu, kāds viņš ir.” (1 Kor 13:12) “Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.”