Adventistu Valmieras draudze

“Kaut mana tauta klausītu Man.” (Psalms 81:14)

Kad mēs esam ievainoti, dažkārt mēs atrodam dziedinājumu par to runājot – ar draugu, padomdevēju, uz Dievu. Bet galu galā pienāk laiks, kad jāpārtrauc runāt un jāklausās. Tas ir laiks godbijībai. Tā tika mācīts Ījabs. Bībelē pieminētais cilvēks pārdzīvoja milzīgu traģēdiju un izmisumu. Ja Ījabs grēkoja tad vienīgi ar mēli. Viņš pārāk daudz runāja.

Neviens nevarēja viņam kaut ko pārmest. Nelaime uzklupa vīram, kā lauvene uz gazeļu baru un trakošanas laikam paejot diez vai kāda vēl palika stāvot, vai kāda vēlējās dzīvot. Ījaba sieva ieteica: “Atsaki Dievam un mirsti” (Ijaba 2:9). Četri draugi apsēdās pie gultas, un, kā augtākie tiesneši tirdīja viņu, sakot, ka Dievs ir taisns un sāpes ir ļaunuma sekas. Un tikpat noteikti kā divi plus divi ir četri, tikpat noteikti Ijaba pagātnē ir kāds noziegums, par ko viņam ir jācieš.

Katram no viņiem bija savs Dieva rīcības skaidrojums – kas ir Dievs un kāpēc Dievs dara tā, kā Viņš darījis. Viņi nebija vienīgie kas runāja par Dievu. Kad apsūdzētāji apklusa, Ījabs sniedza savu viedokli par Dievu sešās nodaļās. Un kad esam nonākuši grāmatā pie 38. nodaļas, tur sākumā lasām: “ Tad Kungs no viesuļa atbildēja Ījabam…” Kad Kungs runā, ir gudri pārstāt runāt un sākt klausīties.