“Tad tas teica: “Es ticu, Kungs!” – un Viņu pielūdza.” (Jāņa 9:38.)
Stāsts sākas ar neredzīgu cilvēku, kuru redz Kristus, un tas beidzas ar to, ka neredzīgais cilvēks pielūdz Kristu. Vai tā nav Jēzus vēlme pēc mums visiem? Bez Kristus mēs esam akli. Mēs nevaram redzēt savu mērķi, mēs nevaram redzēt nākotni, mēs nevaram redzēt Jēzu. Bet Viņš mūs redz no galvas līdz kājām. Turpināt lasīt »
“Tavi likumi ir manas dziesmas…” (Psalms 119:54)
Vai pilnīgi uzticies Dieva Vārdam? Ikdienas saulē un vējos? Ceļojot uz mūsu Apsolīto zemi, dzīve pieprasa pastāvīgu uzticēšanos Dieva Vārdam. Tuksneša tauta tik tiešām uzticējās Dievam lai izietu no Ēģiptes. No otras puses Kānaānas iedzīvotāji Bībeli padarīja par viņu dzīves pamatu. Turpināt lasīt »
Jēzus joprojām atrod neredzīgus cilvēkus un atjauno viņu redzi. Vai zināji, ka Viņš apsolīja, ka ar savu kalpošanu sniegs “akliem gaismu” (Lūkas 4:18)? Kristus nāca, lai sniegtu gaismu un redzi. Pārdomāsim, ko Viņš dara musulmaņu pasaulē. Turpināt lasīt »
Jēzus neredzīgajam sacīja: “Ej, nomazgājies Sīloāmas (kas tiek tulkots: sūtītais) dīķī!” (Jāņa 9:7). Lai piekļūtu Sīloāmas dīķim, nācās nokāpt pa 15 pakāpieniem – nevienam tā nebija gadījuma pastaiga, vēl jo vairāk neredzīgam. Bet viņš to izdarīja, un noliecās pāri baseina malai un sāka mazgāt acis. Un pēkšņi viņš varēja redzēt. Turpināt lasīt »
“Garām iedams, Viņš (Jēzus) ieraudzīja cilvēku, kas bija akls kopš dzimšanas…” (Jāņa 9:1) Neviens cits viņu neredzēja. Mācekļu prāti bija saistīti tikai ar teoloģiskiem jautājumiem. “Rabi, kurš ir grēkojis – viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš piedzimis akls?” (Jāņa 9:2). Turpināt lasīt »
No debesu viedokļa mūsu zemi apdzīvo neredzīgi cilvēki. Viņi neredz dzīves jēgu ne arī Dieva mīlestību. Kā gan citādi izskaidrot apjukumu un haosu? Kā gan citādi izskaidrot pastāvīgos pasaules kara draudus, badu, sērgas, rasismu un nedzimušo bērniņu holokaustu? Turpināt lasīt »
“Kristus dēļ mēs esam sūtņi, it kā Dievs sauktu caur mums: Kristus dēļ mēs lūdzam – saņemiet šo izlīgumu ar Dievu! Viņu, kas grēku nepazina, viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs viņā taptu par Dieva taisnību” (2.Kor. 5:20-21) Turpināt lasīt »
“Kaut mana tauta klausītu Man.” (Psalms 81:14)
Kad mēs esam ievainoti, dažkārt mēs atrodam dziedinājumu par to runājot – ar draugu, padomdevēju, uz Dievu. Bet galu galā pienāk laiks, kad jāpārtrauc runāt un jāklausās. Tas ir laiks godbijībai. Tā tika mācīts Ījabs. Bībelē pieminētais cilvēks pārdzīvoja milzīgu traģēdiju un izmisumu. Ja Ījabs grēkoja tad vienīgi ar mēli. Viņš pārāk daudz runāja. Turpināt lasīt »