Adventistu Valmieras draudze

“Lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots. Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies” (Jēk. 1:5-6)

Kad Mārtiņa līdzstrādnieks saslima, tad reformators drosmīgi lūdza pēc dziedināšanas. “Es ļoti lūdzu Visvareno ar lielu enerģiju,” viņš rakstīja. “Es uzbruku Viņam ar Viņa paša ieročiem, citējot no Rakstiem visus apsolījumus, kurus varēju atcerēties, apsolījumus, kas lūdzējam bija piešķirti. Un sacīju, ka Viņam jāatbild uz manu lūgšanu, ja es kopš šā brīža uzticos Viņa apsolījumiem.

Drošums lūgšanā daudziem nav ērta doma. Mēs domājam, ka mums jārunā mierīgi uz Dievu, pazemojot sevi Dieva priekšā, vai sarunājoties ar Dievu. Bet kā izmisumā uzrunāt Dievu? Kā vētrainajās dienās lūgt? Vai šāda lūgšana ir godbijīga?

Atcerēsimies Ījabu. Viņš sauca (Ijaba 37:20): “Vai viņš dzird, ko es saku? Kad cilvēks runā, vai viņš klausās?” “Kungs uzlūkoja Ījaba vaigu. Kungs Ījabam visu atdeva…” (Ijaba 42:9-10). “Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” (Ebr 4:16)