Adventistu Valmieras draudze

“Kad nu Kristus ir cietis miesā, tad apbruņojieties arī jūs ar to pašu prātu, jo tas, kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka..”  (1. Pētera 4:1)

Kad man sāp, par kuru cilvēku es domāju visvairāk? Protams, par sevi! Tas ir mūsu dabā — visvairāk koncentrēties uz sevi, jo mēs esam cilvēki. Kad mēs ciešam, mēs vēlamies, lai kāds mūs mierinātu. Kad esam slimi, mēs vēlamies, lai kāds par mums rūpētos. Bet Dievs saka: ja tu iemācīsies mīlēt tāpat kā Viņš, tu mēģināsi saskatīt citu cilvēku sāpes pat tad, kad sāp tev pašam. Jēzus ir mūsu lielākais piemērs. Karājoties pie krusta, Viņš izjuta neaprakstāmas fiziskas, emocionālas un garīgas sāpes. Viņš nesa visus pasaules grēkus! Tomēr pat pirmsnāves agonijā Viņš pamanīja citu cilvēku sāpes. Viņš lūdza: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara!” (Lūkas 23:34). Viņš sacīja cilvēkam līdzās: “Tu būsi ar mani paradīzē.” (Lūkas 23:43) Tāpat Viņš pārliecinājās, lai Viņa māte nepaliek bez apgādnieka. Viņš nedomāja par sevi pat nāves mokās.